par cita ceļa gājējiem

Reizēm, paņemot rokās "Privāto Dzīvi" vai "Kas Jauns?", vai "Vakara Ziņas", tā vien šķiet, ka cilvēkiem interesē tikai  tas, par cik kg uzēdusies kāda tur dziedātāja vai basketbolista draudzene. Vai arī vai kādam tur bija gredzens uzvilkts zeltnesī vai krūtis palielinātas, vai jaunas attiecības uzsāktas. Nu ko. Dažreiz arī man sanāk pārlapot šādus žurnālus. Neesmu jau nevainojama. 

Pats labākais šajos žurnālos ir apraksti pie cilvēku fotogrāfijām. Beigās sanāk, ka šajos žurnālos atrodies tikai tāpēc, ka esi bijusi nez cik slavenu cilvēku draugs vai draudzene. Un pie apraksta visas attiecības (apmēram līdz 3 pēdējām) pieraksta klāt. Un atkal es atgādinu par iepriekšminētajiem basketbolistiem. 

Nabaga čaļi! Bieži vien viņu bijušās sāk tusēt savā starpā un sauc sevi par labākajām draudzenēm, līdz atkal kāda ielaižas ar draudzenes bijušo. Kāda skāde! 

Es domāju, ka daudzi ir pamanījuši, ka tās draudzenes salīdzinoši visas ir vienādas. Es īsti nezinu, kas to ietekmē? Tagad modes tendence balstās uz blondām meičām, ar piepumpētām krūtīm un pārdegušu solārija ādu. Profesija lielākoties - kosmetoloģe, salona īpašniece, utt. Es pieļauju, ka varētu būt izņēmumi, tomēr diezgan grūti man tās meitenes atšķirt. Klons pēc klona. Mazliet skumji paliek.

Njā, esmu lasījusi, ka Anglijā daudzas meitenes speciāli tiek audzinātas, lai kļūtu par futbolistu sievām un tas ir šo meiteņu lielākais sapnis. Laikam Latvija arī šo to sāk pārņemt. 

sirsniņbums

Es nezinu no kurienes esam paspējuši ievazāt visādus jaunus svētkus. Sākot no Valentīndienas un beidzot ar Helovīniem. Es atceros, kad biju maza, tādas Valentīndienas vispār nebija. Reizēm man liekas, ka tas viss radīts demogrāfiskās situācijas palielināšanai. Apkārt tik dzird: Ejiet meklēt pretējo dzimumu! Būt vienam ir šausmīgi! Paliksiet vecmeitas ar 7 kaķiem un meksikāņu seriālu kolekciju! (nemaz nav tik slikta izvēle)

Man jau vienmēr licies, ka būt vienam nenozīmē būt vientuļam. Un kāda vispār starpība. Es vakar atradu savus Valentīnus. Veselus četrus!!! Un vispār bija forši. Tas nekas, ka tie bija mana dzimuma un neskaitāmas reizes redzējuši dušā. 

Lai gan mani Valentīni bija manas komandas bedrenes, es it nemaz nejutos sliktāk, ka neesmu apdāvināta ar šokolādēm un rozēm (tie, kas mani pazīst sapratīs, ko es par to domāju). Laikam pats labākais no šiem svētkiem ir filmas, kuras viena pēc otras iet pa TV. Man jau patīk vecās labās. Piemēram, pēc 3 min sāksies Titāniks. 

Varbūt daudziem liekas, ka tas, ja nesvini Valentīndienu, nozīmē tikai vienu - tu patiešām esi vientuļa vecmeita. Muļķības. Kā vispār var būt vecmeita 17 gadu vecumā? Nav ne jausmas. 

Daudz mīlestības un ... tādus Valentīnus kā man. 

kautrība? laikam tomēr nē!?

Par kautrību mans stāsts ievirzīsies mazliet vēlāk, tikmēr man būtu jāpastāsta, kas tāds notika, kas aizveda mani līdz pārdomām par to. 

Šodien, agri no rīta, saņemu īsziņu no treneres. No plkst. 13.00 sporta ārsti veikšot fiziskos testus vai nu kā viņus tur sauc. Man jau tādi ir veikti, tā kā - man vispār bija vienalga. TOMĒR šie bija mazliet citādāki kā parasti. Neskaitot asins analīžu ņemšanu un urīna paraugu nodošanu, man veica arī kardiogrammu. Tā ir sirdsdarbības izraisīto krūšukurvja sienas kustību grafisks attēlojums. Visi, domājams, zina, kā tas notiek. Kad tev ap krūšu kurvi sasprauž puļķus, un kājām un rokām piesprauž knaibles. Nu nekas nepatīkams tas nav. Arī manā dzīves pieredzē. Līdz šim.

Tā nu es, nosvērusies un nomērījusies, gāju uz kardiogrammu, kad ienākot es ieraudzīju savā priekšā vīrieti. Lai nu kā, es neesmu kaut kāda kautrīgā un paklausīgi novilku kreklu. Nu protams! Taču tas nebija viss. Tā nu es, apjukusi un sašutusi (es neko neizrādīju), vēlreiz pārprasīju VAI TIEŠĀM JĀVELK NOST VISS? Bija gan. Un es biju sasodīti pārsteigta par sevi tajā brīdi. Vai es tiešām spēju izjust kaunu? ES? Nu... es labi saprotu, ka tā bija parasta ārsta un pacienta darīšana, tomēr...

Vispār labi, ka man tā gadījās vienu reizi (gan jau ne pēdējo, bet es centīšos pierast). Tagad laikam aptuveni nojaušu, kā ir tām sievietēm, kurām ginekologs ir vīrietis. Jocīgi, es teiktu. Neskatoties uz šo nelielu atgadījumu manā 17 gadus ilgajā dzīvē, es nolēmu vairs nebūt kautrīga šādās situācijās. Tas nav veselīgi. Un nav nekas īpašs.

Paldies manām komandas biedrenēm, kuras spēja man uzlabot garastāvokli dīvainā brīdī! Es patiešām jūtu jūsu atbalstu!

Tomēr tas galīgi neiespaidoja manus sasniegtos rezultātus, kuri nebija slikti. Neko jaunu man arī man nepateica. Es zinu, ka man ir šķība mugura. Neviens nav perfekts. Arī es nē. Bet tāpēc jau ir tik interesanti dzīvot...